Apvienojot koučingu un jogu jeb nodarbība “Ārpus ierastā”

Precīzi nespēju atcerēties, kurā brīdī šī ideja dzima, bet atceros, ka bija vasara, kuru kā bērnībā varēju pavadīt laukos, jo dzīvoju mājās ar mazo. Ņemot vērā, ka jogas prakse bija mana ikdiena un arī paškoučings kā metode jeb dzīvesveids, izlēmu šīs abas tehnikas apvienot un radīt universālu nodarbību – “Ārpus ierastā”.


Sajutu, ka šī ir nodarbība, kur labprāt arī pati būtu dalībnieka lomā un saredzēju virkni plusu un pozitīvo aspektu, ko tā dod. Uzaicināju kādu paziņu izmēģināt šo jaunpiedzimušo nodarbību, un pirmo reizi to novadīju laukos, meža ielokā.


Nodarbība “Ārpus ierastā” sastāv no divām daļām. Sākām ar koučinga sesiju, kur sākumā dalībniece pastāstīja nolūku, kas viņai ir svarīgi, ko vēlas piedzīvot, piepildīt. Tad es prezentēju nodarbības struktūru, noteikumus un piedāvāju vienu īsu elpošanas tehniku, kas palīdz kaut nedaudz nomierināt skrienošo prāta dabu un nonākt stāvoklī “šeit un tagad”, uz ko tik daudzi tiecas, bet retais atļauj sev nonākt.


Viss sākas ar koučingu, kas būtībā ir divpusēja saruna, kur es kā kučs sesijas dalībnieku virzu viņa paša nodefinētā mērķa virzienā. Nesen apmeklēju kādu izglītojošu kursu par kouča kā profesionāļa kompetencēm un ar kolēģiem secinājām, ka koučs ir kā taksists, kurš ved savu klientu uz noteiktu mērķi. Patiesībā – jo skaidrāk definēts virziens, jo vieglāk tur aizbraukt. Tā teikt, mēs varam izbraukāt visas “kaķu takas”, bet varam arī pārliecinoši un mierīgi virzīties vēlamajā virzienā bez īpašas aizķeršanās.


Kopš praktizēju kā koučs, man šīs ētikas normas ir svarīgas, katrā ziņā, cenšos tās pildīt, jo tā ir mana darba higiēna. Asociatīvi tas ir kā nomazgāt rokas, kad atnāku mājās, tieši tāpat es “nomazgāju rokas” jeb ievēroju koučinga 11 pamatkomeptences, kad strādāju ar savu klientu.


Tāpat arī mana pirmā nodarbības “Ārpus ierastā” kliente caur koučinga sesiju varēja nodefinēt mērķi, vīziju, vērtības, paskatīties uz savu situāciju no malas un pati noteikt turpmākos soļus ceļā uz mērķi. Kad sarunas dalībniece bija radusi atbildes uz manis uzdotajiem jautājumiem un galvenais – apzināti radusi veidu kā nokļūt pie sev vēlamā rezultāta, viņa mainījās, kļuva atbrīvotāka un pēc sesijas arī deva atgriezenisko saiti, ka jūtās vismaz par kilogramu vieglāka enerģētiski, jo ieraudzījusi to, ko jau sen meklējusi, no otras puses – atzina, ka tas nebija nekas pilnīgi jauns, vienkārši vienatnē savu dzīvi salikt kā drēbes plauktos nav vienkārši. Tomēr vajag kādu no malas, kas virza, palīdz, uzklausa, nevērtē, pieņem.


Otrajā daļā, pēc koučinga sesijas, mēs piecēlāmies no diviem zaļiem, ērtiem krēsliem dīķmalā (vīrs jau toreiz sagatavoja man pašai savu vasaras biroju, zem ozola, iekarot baldahīnu, lai nekož odi, jo mums viņu te ļoti daudz) un pārcēlāmies zaļā pakalnītē uz jogas paklājiem. Sākām kundalini jogas nodarbību, kuras mērķis ir atraisīt radošo potenciālu, kurš snauž katrā no mums un fiziski atrodās, kur mums ir “aste” (pamēģini pielikt tur plaukstu un sajust, kur snauž enerģija, kuru mēs ikdienā varētu tik labi vadīt, ja vien ļautu tai atmosties!).


Kundalini jogas nodarbību tieši tāpat kā koučinga sesiju, sākām ar elpošanu, sevis sazemēšanu, tad iedziedāšanos. Joprojām dalībniece atcerējās savu nodomu un mēs turpinājāmm ar fizisku iesildīšanos un tad kriju jeb noteiktu vingrinājumu kopu noteiktam mērķim. Tad devāmies relaksācijas fāzē, kur dalībniece atslābinājās enerģijas līdzsvarošanai. Kādu brīdi, kad dalībniece gulēja, dziedāja tikai putni un vienīgā skaņa bija nāca no dabas, taču vēlāk es turpināju ar perkusiju skaņām, kas ļāva sasaukties ar dabas skaņām. Pēc relaksācijas daļas nodarbību noslēdzām ar īsu meditāciju un izdziedāšanos jeb noslēdzošo mantru.


Tā pagāja apmēram divas ar pusi stundas, kuru laikā nodarbības “Ārpus ierastā” dalībniece spēja izteikt savu nodomu, mērķi, definēja pati sev uzdevumus un atbrīvoja savu ķermeni un galvenais – prātu. Uzdāvināja sev pāris stundu atelpu un ļāva sev doties jaunā piedzīvojumā. Galvenais – ar sevi pašu un ieraudzīt rezerves, kas snaž dziļi, taču nu ir pamanītas un apzinātas.


Pēdējā laikā man šķiet, ka mēs pārāk visu sarežģījam, pārāk izdomājam un ieceklējamies uz trūkumiem. Kā būtu, ja mēs sāktu fokusēties uz labo sevī pašā, kā būtu, ja mēs paši ar sevi vairāk sadraudzētos? Kas notiktu, ja mums gribētos vairāk dalīties ar to, kas mums ir un mēs vairāk radītu pozitīvo? Kā tad mainītos pasaule un apkārtējie apstākļi, ja nebūtu vairs neviena, ko vainot? Kā būtu, ja mēs savu neapmierinātību nomainītu ar pateicību un sāktu uzņemties atbildību par savu dzīvi? Iespējams, tas šķiet nereāli, bet patiesībā jau neviens cits mūsu vietā no izdarīt nevar, kā vien mēs paši. Man ir ļoti skumji to atzīt, taču nedrošības šajā pasaulē ir pārpārēm, cilvēki sev netic, taču brīdī, kad tomēr kaut kas nokliķš un mazs solītis tiek sperts un situācijas ieraugam gaismā, ne konfliktējot, pasaule mainās . Ne tā lielā, bet katram sava mazā. Es domāju, ka ir vērts sākt, un mana pieredze darbā ne tikai ar savu pirmo nodarbības dalībnieci bet nu jau arī ar citiem, liecina, ka nodarbība “Ārpus ierastā” ir labs veids, kā to darīt.


Noslēdzot šo pieredzes stāstu, varu teikt, ka man ārkārtīgi patīk abas metodes – gan koučings, gan joga, jo virsmērķis abām tehnikām ir viens – apzināties, atraisīt savu potenciālu un pašam uzņemties atbildību par savu dzīvi! Abas tehnikas ir šķietami vienkāršas, bet sevī kā tāds čips nes neizmērojamus ieguvumus un pārmaiņas.



0 views

Laura Vanaga

laura.vanaga@gmail.com

+371 26448720

© 2018 Laura Vanaga