Līdz šim biju bieži dzirdējusi, ka daudziem ceļotājiem košā Bali daba savienojumā ar kultūras bagātību un dziedinošo okeāna ūdeni ir bijis ne tikai burvīgs atklājums, bet transformatīva pieredze. Tāpēc kādā pagājušās vasaras dienā, sarunās par ceļojumiem, sajutām, ka vēlamies doties uz Bali, kā arī to, ka sievišķībā ir spēks, tāpēc vēlamies doties kopā tieši ar citām sievietēm.
Ar sievišķību saprotu spēju priecāties, iedvesmot, palikt sev pašai un būt mierā ar notiekošo, lai cik stipri vēji skartu. Iespējams, šis nav saskaņā ar vēdisko filozifiju, taču sievišķība ir ne tikai plūstoša, tā ir arī spēja stāvēt pāri izaicinājumiem un palikt savā kodolā. Būt šeit un tagad, tajā pašā sazemēties un redzēt dzīves kopainu. Šo braucienu organizējam divatā, kopā ar man tuvu draudzeni Lieni Klementjevu. Liene ir ne tikai iepazinusi Bali spēcīgākās vietas, viņa ar aizrautību un interesi ir spējusi atklāt autentiskas un tūristiem ne tik pieejamas takas.
Kāpēc mēs un kāpēc Bali
Mēs ar Lieni esam enerģijas pilnas būtnes, kas bijušas kopā dažādos dzīves brīžos, tāpēc arī drosmīgi kopā radām dažādus projektus. Jogas skolotāju apmācība, koučinga prakse un pirts apmācība ir tikai dažas pieturvietas, kur esam satikušās. Dzīvē esam pazīstamas kopš studiju laikiem un mūsu draudzība ir sena un stipra. Liene ceļojumus un ārzemju retrītus tieši sievietēm vada jau vairākus gadus. Kopā ar viņu ceļotāji mācās apvienot meditāciju ar praktisko ikdienas dzīvi, apzināti ne tikai skatīties, bet arī pamanīt, ne tikai redzēt, bet arī saredzēt. Savukārt 2012. gadā bijām pirmās, kuras uzsāka rīkot nometni “Šabads sievietei” (Shabad for women). Pavisam drīz nometnes rīkojām arī vasarā un pulcējām jau ap 40 sieviešu brīvā dabā, izvēloties skaistas, pārdomātas vietas ar stāstu un saturu.
Par braucienu uz Bali biju domājusi jau vairākus gadus. Nevaru konkrēti pateikt, kāpēc šis galamērķis mani tā vilināja, jo sapņu ceļojumu topā bija arī daudzas citas vietas. Taču uzticējos savām sajūtām. Ceļā devāmies 14 - mēs ar Lieni kā vadītājas un 12 dalībnieces. Jau ceļojuma sākumā atklāju to, cik dažādas un unikālas ir sievietes, un cik daudz viena no otras varējām mācīties. Atceros maģiskus rītus, kad devāmies pastaigās pa rīsu terasēm. Pa ceļam nesarunājāmies, taču kopīgi skaitījām mantras ik uz soļa. Atgriezāmies viesnīcā un brokastojām tik ļoti piepildītas un enerģijas pilnas! Tāpat atceros saules piepildītas pēcpusdienas Ubud, kad viena otrai palīdzējām izvēlēties kleitas, it kā tas būtu svarīgākais uzdevums pasaulē. Un vēl atceros galvu reibinošus dabasskatus, kad elpa aizrāvās. Ejot cauri džungļiem, ar acīm gribējās nofotografēt atmiņā pilnīgi visu, arī to, kā ar laivām devāmies pāri ezeram un ļāvām lietus lāsēm sevi veldzēt, nomierināt. Grupa izveidojās unikāla, tik dažāda un krāsaina - silta, draudzīga, tajā pašā laikā mēs katra - individualitāte. Liels paldies arī mūsu gidam - balietim Oļegam, kurš, kaut arī tikai nedaudz vairāk kā gadu bija mācījies krievu valodu, runāja ļoti labi, bija mūsu pavadonis un uzmundrināja, atbalstīja, bija blakus.
Jau kādu laiku Liene ceļojumos neraksta programmas, tikai tik, lai zinātu lielās pieturvietas, savukārt detaļām ļautu “notikt” ceļojuma laikā, ļaujot vaļu tā brīža sajūtām un iespējām. Cilvēki mūsdienās ir pieraduši visu smalki izplānot, taču mūsu braucienā detaļas bija atkarīgas nevis no plānošanas, bet grupas dinamikas - cik grupa atvērsies un uzticēsies gan sev, gan mums, gan Zemei, gan Dievam.
Ūdens un laipnība kā zāles pret mūsdienu neprātu
Ceļojumā apņēmāmies radīt vidi, kur būt brīvām no ikdienas steigas un nemitīgām sevis un apkārtējo gaidām, dodot iespēju katrai dalībniecei piedzīvot un atcerēties bērna prieku, drosmi, patiesu sevis iepazīšanu. Tā kā mana stihija ir ūdens, mēs veltijām īpašu uzmanību šī ceļojuma plānošanas laikā, lai pirmo nedēļu pavadītu pie Bali jūras, savukārt otro - pie rīsu laukiem. Ne velti saka, ka ūdens asina un pārveido akmeņus un pat tad, ja cilvēkam ir akmens sirds, ūdens klātbūtne, meditācijas, esība, sava veida atdošanās ūdens stihijai mūs asina, pārveidojot formas, mīkstinot tās. Mani pārsteidza un dziļi iedvesmoja arī lapinība, lēnprātība un nesteidzība Bali cilvēkos. Vienkāršība, arī pazemība un spēja būt pieklāijīgam un iecietīgam. Apbrīnoju viesnīcas darbiniekus - viņu smaids, labestība un nesteidzība iedvesmo. Iespējams, sākumā, arī mans bangojošais prāts pretojās šim tempam, kad laikā gribējās saņemt savu brokastu šķīvi, taču, redzot, cik dabiski viss notiek un cik regulāri tiek sajauktas ēdiena porcijas, pielāgojos. Manuprāt, tā bija lieliska mācību stunda mūsu šodienas neprātam, kad gribas ātri, tūlīt un tagad. Varbūt - jau vakar. Mācījos pielāgoties un ar pateicību pieņemt acīm neierasto. Kas gan notiks, ja ēdienu saņemšu pusstundu vēlāk? Kas gan notiks, ja uz viesnīcas istabas sienas pirmās mani brokastīs sveicinās ķirzakas? Kas gan notiks, ja atnestais ēdiens negaršos tā, kā esmu iedomājusies? Tieši nekas. Kādā brīdī par gribējās būt vienai no vietējiem, iet palīgā un ieslēgt sevī “pirmo” ātrumu. Katram, kurš steidzas, ieteiktu padzīvot šādā vietā un neuzstādīt savas prasības. Vienkārši būt, pat, ja tas ir tikai uz laiku.
Dzīvojam un elpojam
No cilvēkiem Bali iemācījos apstāties un ļaut dzīvei būt, netraucēt tās ritējumu ar saviem paredzējumiem, priekšstatiem, stresu, plānošanu. Pat braukšanas kultūra Bali ir harmoniska un šķiet, ka cilvēki, pirms sēšanās no rīta savos auto, meditējuši un sarunājuši nesteigties. Atgriežoties Latvijā, diezgan ātri piedzīvoju dažādas pārmaiņas, ar kurām bija jāprot saprasties. Vēl kādu brīdi gribējās sevī paturēt Bali nesteidzību, taču nācās ātri pielāgoties un ienirt ikdienas situācijās. Pat darbs, kas sagādā prieku un gandarījumu, pieprasa citu ātrumu. Te ir cita organizēšana un rosīšanās, taču arī tas ir labi un liecina, ka esam elastīgas būtnes. Lai kas arī notiktu un kur mēs arī būtu, elpojam!