No vienkārša skrējiena esam nokļuvuši triatlona sacensībās

Updated: May 18, 2018

Intervija ar mani portālā Vina.lv.


Laura Vanaga-Mickeviča lekcijā nule notikušajā personālvadības konferencē izvēlējās stāstīt par dzīvi kā triatlonu. Un patiesībā jau tā nav tikai peldēšana, riteņbraukšanas un skriešana. Vārds "triatlons" vienkārši raksturo izturību, kāda mums šobrīd nepieciešama ikdienas straujajā skrējienā. Taču vēl vairāk par izturību mums ir nepieciešama prasme apstāties. Laura to atradusi jogā, un savu pieredzi aprakstījusi grāmatā "Joga un pārdošana".

Dzīve kā triatlons – kā tas ir?


Triatlons ir tikai metafora. Patiesais stāsts ir par mūsu dzīves ātro tempu, kas pats neapstāsies, ja mēs to nespēsim apstādināt. Un stāsts jau patiesībā arī nav par tempu. Jautājums drīzāk ir par to, kā un ar kādu attieksmi mēs plānojam savu dzīvi. Stāsts ir par prioritātēm, kas mums bieži vien sajūk. Liekas, ka viss ir svarīgs, un veidojas liels mūsdienīgs haoss. Un neviens pie tā nav vainīgs. Tā vienkārši ir laikmeta iezīme, jo pasaule un arī mūsu ikdiena digitalizējas, kļūst ātrāka un dinamiskāka. Un mums tāds nieks vien atliek kā tikt visam līdzi.


Ja paskatāmies uz laiku pirms desmit gadiem, arī tad tas skrēja ātri. Taču es teiktu, ka tas bija pusmaratons. Tad pat naktī es biju ar mieru paskatīties, kas notiek e-pastā vai sociālajos tīklos - dzīve tur likās tik interesanta! Un tad kaut kur sāka pazust laiks. Man patīk komunicēt un "tīkloties" To es apzinos. Taču man svarīgākais kļuva saprast, cik daudz es tur esmu. Kad paskatos uz cilvēkiem no malas, redzu, ka mēs visu laiku esam ekrānā. Un atbildes uz ziņām ir kļuvušas par pienākumu, jo var redzēt, kad un kas ir izlasīts. Vienā brīdī no tā var drusku sajukt prātā. Pusmaratona skrējiens pārvēršas par maratonu, vēlāk par triatlonu un nu jau mēs pretendējam uz Iron Man titulu. Tāpēc man gribējās papētīt, kāpēc mēs skrienam, un paskatīties, kā skriet ar baudu un citādāk.


Un kāpēc mēs skrienam?


Uz šo jautājumu mēs katrs pats atbildēsim brīdī, kad pienāks īstais laiks. Ļoti ceru, ka tas laiks katram pienāks dabīgi un mierīgā ceļā, jo dažkārt cilvēki saslimst, kas reizēm norāda uz to, ka jāpārdomā dzīve un laika izlietojums. Vispār jau mums vienkārši gribas skriet. Un mēs esam spiesti to darīt, lai izdzīvotu šajā pasaulē. Un es nevienu neaicinu izkāpt no skrējiena, jo man pašai tas patīk. Taču man ir pārliecība, ka var skriet forši un ar prieku. Un es mēģinu rast atbildes uz jautājumu, kā tas ir. Pajautāju triatlonistiem. Viena no viņiem – fenomenāla sieviete Helēna Kvēpa – atbildēja pavisam vienkārši – viņas dzīves aicinājums ir darīt. Vairāk, krāšņāk, citādāk. Šī atbilde mani pārsteidza ar savu vienkāršību. Vienīgais, kas Helēnu nomoka, ir neticība sev. Ar savu piedalīšanos triatlona sacensībās viņa grib parādīt, ka, noticot sev, var izdarīt vēl vairāk kā pašam šķiet iespējams.


Daudz runājam par to, ka darba tirgū ienāk jaunā paaudze, kam šodiena dzīves ritms šķiet vieglāks. Tu strādā arī darbinieku atlasē. Vai jūti paaudžu atšķirību – jaunie var skriet ātrāk?


Es neteikšu, ka viņi skrien ātrāk. Taču, skatoties uz jaunajiem cilvēkiem savā ģimenē, piemēram, saviem krustbērniem divdesmitgadniekiem, kas ir jaunie darba tirgus dalībnieki, jāsecina, ka viņi skrien citādāk. Un viņu stresa līmenis ir mazliet citādāks. Es nesaku, ka viņi ir mazāk atbildīgi. Drīzāk ir prieks, ka viņiem nepiemīt mums tipiskā sevis šaustīšana vai vainas apziņas meklēšana. Viņi saprot, ka neviens nevienam uz mūžu nav apsolījies – darba līgums nav uz mūžu. Savukārt tas, ko acīmredzami ir panākusi digitalizācija - viņiem visu laiku vajag, lai ir interesanti. Un viņi strādās konkrētajā darba vietā, kamēr tas viņiem būs interesanti. Tas nozīmē, ka darba devējam ir jābūt pietiekami gudram, lai saprastu, kas ir jaunās paaudzes patiesie motivatori.


Apstāties tomēr droši vien vajag visiem. Kā to izdarīt?


Apstāšanās ir gaužām vienkārša. Tikai jāizslēdz tas, ko mēs visu laiku no sevis pieprasām, un tas, ka mēs neesam mierā ar to, kas esam. Ja mēs kaut nedaudz vairāk spētu novērtēt, kas esam un ko esam sasnieguši, tad ikdiena būtu daudz garšīgāka.


Vai joga ir tavs veids, kā apstāties?


Jā. Pati arī vadu jogas nodarbības. Tā ir tāda dzīves svinēšana starp cilvēkiem, kas arī ir atnākuši apstāties. Es to sev atklāju, kad dzīvē vairs nejutos priecīga un laimīga. Tas bija mans nulles punkts. Joga toreiz nebija tik populāra, bet es kaut kur biju padzirdējusi, ka ir jāiet un jāizmēģina. Tas bija amizanti – visi stāv uz galvas, bet es sēžu vidū un jūtos ārkārtīgi neveikli. Pēc tam aizbracu uz jogas nometni. Likās, ka tagad gan visu sapratīšu. Tā nebija, bet nometnē man ieteica pamēģināt kundalini jogu. Un tas bija neaprakstāmi – sajūta, ka beidzot esmu mājās!


Kā tu raksturotu cilvēkus, kas nāk pie tevis uz jogas nodarbībām?


Viņi visi ir ļoti līdzīgi – ir nelielā tonusā jeb dzīves skrējiena spriedzītē, bet visi dara to, kas viņiem patīk un padodas. Tie ir mūsdienīgi cilvēki, kuri skrien ātri, bet reizi nedēļā viņi atļaujas būt paši. Vienmēr saku – nedomājiet par to, kas ir apkārt un par vēstulēm, kas šobrīd iekrīt e-pasta kastē. Paskatieties uz sevi no malas. Bez nosodījuma – ir vienkārši sevis pieņemšana, kas manā gadījumā arī ir tā apstāšanās.


Kā saprati, ka ir sakarība starp jogu un pārdošanu?


Joga ir mana sirdslieta un hobijs. Pārdošana ir mans ikdienas darbs. Šīs abas jomas kopā man nozīmē harmoniskas dzīves radīšanu biznesā. Grāmatā un arī savstarpējās sarunās es cilvēkiem piedāvāju ieteikumus, kas aizgūti no jogas. Piemēram, elpošana – kā iespējams pareizi apsēsties ar taisnu muguru, ieelpot un pēc tam izelpot? Tam ir speciāli vingrinājumi. Es elpošanu vispār uzskatu par vienu no neaizstājamām aktivitātēm. Par to esmu vadījusi arī seminārus uzņēmumos. Tad vēl iesaku tikai pašam zināmus vingrinājumus, ko var izmantot, lai sevi nomierinātu, piemēram, esot pie klienta. Pamēģini un ieklausies! Klients jau neredz, kā tu esi salicis rokas, bet tas palīdz gan nomierināties pašam, gan arī ievadīt sarunu mierīgākā gultnē.


Kad es šo sāku izmēģināt pati, viss sāka mainīties. Sākumā man likās, ka tā ir tikai mana iedoma. Taču es pamanīju, ka kļūstu mierīgāka. Pēc grāmatas izdošanas man sāka rakstīt dažādu profesiju pārstāvji. Arī viņi pamanīja izmaiņas savā ikdienā, izmantojot dažādus jogas paņēmienus.


Joga nav panaceja un grāmatā arī nav solījumu, ka tā būs efektīva visiem un vienmēr. Taču tas ir tāpat, kā ar visām lietām dzīvē – ja nepamēģināsim, varam fantazēt, vai tas palīdz vai nē. Jābūt gatavam, ka joga un sevis iepazīšana ir dziļi intīms process, un darbs ar sevi. Taču ir jāļaujas tam, kas notiek. Un arī par sava ķermeņa fizisko stāvokli mums ir jārūpējas.

0 views

Laura Vanaga

laura.vanaga@gmail.com

+371 26448720

© 2018 Laura Vanaga