Kundalini un wake nometne Portugālē! Pateicība.

Updated: Dec 19, 2018



Šī gada oktobrī piekritu vadīt kundalini jogas nodarbības Portugālē. Teicu jāvārdu piedāvājumam doties uz šo dāsno un skaisto zemi, līdzi aicinot savus domubiedrus.

Bijām apmetušies ciematā Santa Clara a Velha, kur jau daudzus gadus notiek Delawake organizētās nometnes. Mazs ciemats, draudzīgi, smaidīgi cilvēki. Vietējie. Pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem noteikti bija interesanti pavērot mūs, kas ieradušies. Kā teica mana draudzene: “Vietējais Facebook mūs ar interesi vēro”. Tā arī bija, taču cilvēki kā jau cilvēki, arī mums pašiem ir interesanti redzēt savādo, neierasto un iepazīt to! Zinātkāri esam visi.



Fascinēja Portugāles daba, smarža, autentiskums un kontrasti. Joprojām nepamet vārdos neizsakāmā brīvības sajūta, okeāna varenība un klintis. Joprojām izjūtu pateicību Kasparam, kurš mūs uzaicināja un ļāva iepazīt pasaules malu, kura līdz šim (vismaz priekš manis) bija sveša, nezināma. Nu tā mazliet iepazīta un pavisam noteikti interesanta, tik ļoti, ka gribās atgriezties. Šobrīd ar pateicību baudu foto, ko uzņēma talantīgā fotogrāfe Laura Viļuma.


Ceļojumā devāmies kompānijā, kurā zinājām viens otru. Aizdomājos, ka dodoties jebkāda formāta ceļojumā, transformējamies paši, jo mijiedarbība šādos braucienos ar citiem cilvēkiem ir neizbēgams process. Atvērtība, spēja būt pašam, ego cīņas – mums katram sava bagāža un šķiet - darbs pie sevis nekad nebeidzas. Man līdzi bija meita, kas šo braucienu padarīja vēl spilgtāku, jo es ļoti vēlējos, lai esam kopā. Apzinājos, ka šajā braucienā man būs dažādi pienākumi un jau laikus vienojāmies, ka no rītiem būšu projām, vadīšu jogu, kamēr viņa saldi gulēs. Un vakaros – kad būsim kopā, vadīšu jogu un viņa varēs piedalīties tik, cik vēlēsies. Svarīgākais – laikus vienoties par visu un šķiet, tas mums izdevās.



Zīmīgi, ka šajā braucienā bija virkne situāciju, kuras piedzīvoju kā pārsteigumu pati sev. Jau pirmajā dienā, kad tikāmies Rīgas lidostā, aizsēdējāmies tik ilgi pie kafijas tases, ka gandrīz nokavējām savu reisu uz Londonu. Tieši mana Lota bija tā, kura lūdza paskatīties pulkstenī un priekš manis tas bija signāls. Savā būtībā esmu kontrolfrīks, jo - kas attiecās uz reisiem, tikšanās laikiem vai stingrām norunām, tās pildu bez ierunām, bet šajā reizē tas izvērtās citādi. Uz savu reisu mēs knapi paspējām, taču laimīgā kārtā nonācām galamērķī. No Londonas uz Faro viss mierīgi un pašas par sevi iesmējām, ka turpmāk būsim apzinātākas un atgādināsim viena otrai par pulksteni. Ko varam mācīties? Apzinātību, klātesamību un iekšēju paļaušanos.


Nometne Portugālē iesākās ar iepazīšanos, jo dažus dalībniekus nepazinām, tie pievienojās uz vietas. Ticu, ka cilvēki nesatiekas tāpat vien un tam ir kāds noteikts iemesls. Cilvēks, kurš nekad nebija nodarbojies ar jogu, sajuta šo kā savu un atgriežoties Rīgā, turpina nākt uz nodarbībām, atzīstot, ka šī sajūta ir pacilājoša un spēcīga. Jogas praktizēšana ieviesusi ne mazums korekciju. Varu tikai apstiprināt, jo kundalini joga ir spēcīga, īpaši tad, ja tai ļaujamies, atveramies. Un jau atkal pateicība Portugālei, kas mūs pieņēma un ļāva jogu izbaudīt no rīta pie baseina un vakarā pie okeāna, ezera un pat mājas jumta. Vēl šobrīd vēderā kņud, kad atceros to sajūtu, kad izbaudījuši okeāna viļņus, kā bērni iztrakojušies, baudījām jogas nodarbību okeāna krastā. Sajūtas neizmirstamas.



Savukārt Wake priekš manis bija kā treniņš jeb iespēja. Pamēģināju, izcēlos uz wake dēļa un kā pankūka iekritu atpakaļ ūdenī. Arī par šo pieredzi paldies un zinu, ka ļaujos. Iespējams, ka nākotnē šo trenēšos cītīgi vai arī teikšu tam nē, jo atradīšu ko citu. Esmu atvērta dzīves plūdumam un izvēlei. Katrā ziņā – ir forši ko jaunu pamēģināt un arī no tā mācīties. Taču lielākā dāvana – cilvēki, ar kuriem bija iespēja dalīt smieklus, izbrīnu, pateicību, mieru. Joprojām atceros māju, kurā dzīvojām un padsmit kaķus. Mums mājās kaķu nav, taču mana meita ļoti vēlās savu, kaut vienu. Nu viņai bija iespēja justies kā saimniecei vairākiem kaķiem, daži no tiem pavisam maziņi un bērnam sirds pilna laimes. Mazi blēņdari, kuriem labpatikās nočiept mājas virtuvē ēdienu, tad nu nācās viņus pabarot, klusiņām ārpusē. Lotai kaķi, taču mums, meitenēm bija vesela viena, saulaina diena, kad neko negaidot tikām atalgotas – piedzīvojām dienu bez plāna – vienkārši bijām pašas. Uzgājām fantastisku restorānu okeāna krastā, baudījām jūras veltes, atdzesētu vīnu un īstu šokolādes kūku portugāļu stilā. Kad viesmīlei laicīgi prasījām rēķinu, viņa tikai nosmaidīja: “Don't worry, be happy”. Nu tā! Ko iemācījāmies? Ļauties, paļauties, uzticēties!





Paldies par kompāniju Lotai, Kristīnei, Gunai, Ilzei, Annai un Laurim! Tik daudz varam mācīties viens no otra, tik daudz iedot un arī saņemt, līdzsvars! Te nu tas ir. Es runāju maz, taču pamanu daudz. Ticu, ka mums katram iekšā ir gaišais un tumšais, katru dienu ar šo cenšamies sadzīvot un gribu teikt, ka viens otram esam iedevuši resursu, spēku iet tālāk un kļūt par to, kas patiesībā esam. Ja arī turpmāk nesatiksimies tieši šādā sastāvā, tas arī der, galvenais – pieņemt ar pateicību un ļauties dzīvei!






0 views

Laura Vanaga

laura.vanaga@gmail.com

+371 26448720

© 2018 Laura Vanaga